Gavēņa laiks ir... atgriešanās skola

Palielināt attēlu

Gavēnis  mums māca, kas ir atgriešanās un kā iegūt atgriešanās garu. Tas mūs sagatavo un ved mūs uz garīgu atdzimšanu. Tas ir gan mācības par atgriešanos, gan arī atgriešanās ceļš. Un tā kā nav iespējama patiesa kristieša dzīve bez atgriešanās, šīs pastāvīgās dzīves izvērtēšanas, Gavēņa laiks ir Baznīcas liturģiskās tradīcijas neatņemama sastāvdaļa.    Tie ir  Aleksandrs Šmemana vārdi.

Ievads Lielajā Gavēnī
Fragmenti no Aleksandra Šmemana "Lielā Gavēņa"

Kad cilvēks dodas ceļojumā, viņam ir jāzina, kur viņš dodas. Tā ir arī ar Gavēni. Vispirms Gavēnis ir garīgs ceļojums un tā mērķis ir Lieldienas, "Svētku Svētki". (...) Tāpēc mums ir jāsāk ar mēģinājumu saprast šo saistību starp Gavēni un Lieldienām, jo tas atklāj kaut ko ļoti būtisku, ļoti svarīgu kristīgai ticībai un dzīvei.

Ir svarīgi saprast, ka Lieldienas ir daudz vairāk nekā vieni no Baznīcas svētkiem, vairāk nekā ikgadēja pagātnes notikuma pieminēšana. Katrs, kas kaut vai reizi ir piedalījies šajā naktī, kas ir "gaišāka par dienu", kas ir baudījis šo vienreizējo prieku, to zina. [...] Lieldienās mēs svinam Kristus Augšāmcelšanos kā kaut ko, kas notika un vēl joprojām notiek ar mums. Katrs no mums ir saņēmis šīs jaunās dzīves dāvanu un spēku to pieņemt un dzīvot saskaņā ar to. Tā ir dāvana, kas radikāli maina mūsu attieksmi pret visu šajā pasaulē, ieskaitot nāvi. Tas dara iespējamu mums ar prieku apliecināt: "Nāves vairs nav!" Jā, nāve vēl joprojām ir un mēs vēl joprojām ar to saduramies un kādu dienu tā nāks un paņems mūs. Bet mūsu ticība ir, ka ar Savu nāvi Kristus ir izmainījis nāves būtību, padarījis to par pāreju - "Pascha" - uz Dieva valstību, pārveidojot traģēdiju traģēdiju par visliekāko uzvaru. [...]

Tāda ir Baznīcas ticība, viņas neskaitāmo Svēto apliecināta un atklāta. Bet vai mūsu ikdienas pieredze nav tāda, ka šī ticības ļoti reti ir mūsējā, ka visu laiku mēs zaudējam un pieviļam savu "jauno dzīvi", ko mēs saņēmām kā dāvanu, un ka īstenībā mēs dzīvojam tā, it kā Kristus nebūtu augšāmcēlies no mirušiem, it kā šim vienreizējajam notikumam nebūtu nekāda nozīme mūsu dzīvēs? [...] Mēs vienkārši to visu aizmirstam - tik aizņemti mēs esam, tik pārņemti ar mūsu ikdienas darbiem - un tāpēc, ka mēs aizmirstam, mēs krītam. Un šajā aizmiršanā, neveiksmēs un grēkā, mūsu dzīve atkal kļūst "veca" - sīkumaina, tumša un galu galā bezjēdzīga - bezjēdzīgs ceļojums uz bezjēdzīgu mērķi. [...] Mēs ik pa laikam varam atzīt un nožēlot savus dažādos "grēkus", bet mēs pārtraucam redzēs savu dzīvi kā to jauno dzīvi, ko Kristus atklāja un deva mums. Patiesi, mēs dzīvojam tā, it kā Viņš nekad nebūtu atnācis. Tas ir vienīgais patiesais grēks, visu grēku grēks, mūsu nominālās kristietības neizmērojamā traģēdija.

Ja mēs to saprotam, tad mēs varam saprast, kas Lieldienas ir un kāpēc pirms tām ir nepieciešams un to priekšnoteikums ir Gavēnis. Jo tad mēs saprotam, ka Baznīcas liturģiskās tradīcijas, visi tās riti un kalpošanas, eksistē vispirms tāpēc, lai palīdzētu mums atgūt vīziju un apziņu par to jauno dzīvi, ko mēs tik viegli pazaudējam un pieviļam, lai mēs varētu nožēlot un atgriezties pie tās. [...]. Un tomēr "vecā" dzīve, grēka un sīkumainības pilnā, nav tik viegli pārvarama un izmaināma. Evaņģēlijs sagaida un pieprasa no cilvēka pūles, uz kurām viņš pašreizējā stāvoklī nav spējīgs. [...] Un te nāk palīgā Lielais Gavēnis. Tā palīdzība, ko mums sniedz Baznīca, atgriešanās skola, kas vienīgā dod iespēju pieņemt Lieldienas ne tikai kā vienkāršu atļauju ēst, dzert un atpūsties, bet patiesi kā beigas "vecajam" mūsos un mūsu ienākšanu "jaunajā". [...] Jo katru gadu Gavēnis un Lieldienas ir no jauna atklāšana un apzināšanās, kas mēs kļuvām caur savas kristības nāvi un augšāmcelšanos.

Ceļojums, svētceļojums! Bet, kad mēs to uzsākam, mēs speram pirmo soli Gavēņa "spožajās skumjās", mēs redzam - tālu, tālu priekšā - mērķi. Tas ir Lieldienu prieks, tā ir ieeja Valstības godībā. Un šī vīzija, šī Lieldienu priekšnojauta padara Gavēņa skumjas spožas un mūsu gavēņa pūles par "garīgo pavasari". Nakts var būt tumša un gara, bet visu ceļu noslēpumaina un spoža rītausma spīd pie apvāršņa. "Neatņem mums mūsu ilgas, cilvēces Mīļotais!"


Pāvests Benedikts XVI par Lielā gavēņa nozīmi
07.02.2008.
Ar Pelnu trešdienu Katoliskajā Baznīcā sākas Lielā gavēņa laiks - teica Benedikts XVI, uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus. Gavēnī esam aicināti dziļāk apzināties kristietības būtiskākās vērtības un atklāt Dieva žēlsirdību, lai kļūtu žēlsirdīgi pret saviem tuvākajiem. Gavēņa laikā Baznīca piedāvā ticīgajiem īpašas saistības un pienākumus, kas veicina viņu iekšējās atjaunošanās procesu, un tie ir lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi.

Žēlsirdības darbos atklājas cilvēka dvēsele un viņa patiesie sirds nodomi. Dažkārt norūpējušies paši ar sevi, aizmirstam solidaritātes īsto nozīmi. Katoliskās Baznīcas Katehisms skaidro, ka "materiālos labumus, kas mums likumīgi pieder, nevajag uzskatīt tikai par savu īpašumu; tiem ir arī sociālā vērtība un paredzēti visiem cilvēkiem." "Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?" (1 Jņ 3,17).